Aiz polārā loka 2010 – 7. diena

Septītā diena – Remonts

Šodien ir pēdējā diena šajā skaistajā vietā. No rīta mūs atkal sveicina saule un priecīgā prātā sagatavojamies dienas notikumiem. Aigai, man, Andim un Alisei plāns ir skaidrs – mēs dodamies meklēt riepu serivsu, kas saremontētu mūsu ziemas riepu, lai varam droši doties mājās. Jānis ar Laumu brauc uz kalna, bet pārējie veic pēdējos kilometrus distanču trasēs. Jau iepriekšējā dienā bijām noskaidrojuši, ka tuvākais serviss ir aptuveni 50 km attālajā Kemijarvi. Dodamies uz turieni. Šī ceļojuma viena no interesantākajām spēlēm varētu saukties “Diez cik daudz degvielas busiņa benzīnbākā ir atlicis?”, jo degvielas līmeņa rādītājbultiņa atkarībā no reljefa staigā kā līdz absolūtai nullei, tā arī paceļas par vienu iedaļu. Ik pa laikam iedegas lampiņa, kas pabraucot vairākus kilometrus tā arī negrib nodzist. Izņēmuma gadījumi ir stāvi lejupceļi. Tomēr mūsu uzticība busiņam ir stiprāka un 50 km nobraucam bez problēmām. Uzpildam degvielu un tur pat blakus esošajā veikalā noskaidrojam riepu servisa adresi.

Klauvējām, bet neviens nevēra vaļā.

Nonākuši servisā uzzinam, ka neviens no apkalpojošā personāla un tā pat arī no tur esošajiem klientiem nerunā angļu vai kādā citā mums saprotamā valodā. Ar zīmju, simbolu un dažādu uzskates materiālu palīdzību paskaidrojam savu problēmu un uzzinam, ka viņu speciālists ieradīsies tikai pēc 3h. Tas mums īsti neder, jo esam sarunājuši salīdzinoši laicīgi būt atpakaļ. Pēc neilga pārdomu un pārrunu laika uzrodas kāds atsaucīgs puisis, kurš beidzot mūs nedaudz saprot un iesaka blakus esošo auto tirdzniecības un servisa uzņēmumu. Tur ir atsaucīgi cilvēki, bet uzzinam, ka 5 minūšu darbam ir nepieciešams pieraksta laiks un tuvākais brīvais ir ne vairāk, ne mazāk kā pēc piecām (!) dienām. Riepas savešanai kārtībā jāpierakstās rindā? Somi droši vien vienkārši nopērk jaunas riepas. Jebkurā gadījumā, tirdzniecības menedžeris ir ļoti laipns un atsaucīgs. Viņš noskaidro un sazvana kādu citu servisu, iedod mums adresi un novēl veiksmi. Dodamies turp. Tas izrādās vairāk ir sniega moču serviss, bet arī auto riepas viņi remontē. Apskatot bojāto riteni, viņi secina, ka disks ir pārāk nekvalitatīvs un riepā vienkārši ieliek kameru – līdz mājām tiksim. Šis prieks gan izmaksā ne vairāk, ne mazāk kā 29 eiro (pretstatā Latvijas 3-5 Ls). Ar tādām cenām Somijā gan jārēķinās un pieredze jau pirms tam ir bijusi.

Polārlode jeb arktiskais aplis, kā to dēvē Somi.

Pa ceļam atpakaļ uz Pyha vēl ieskrienam veikalā, sapērkamies visādus našķus un varam doties tālāk. Pagaidām iekļaujamies laika limitā. Tomēr viss nevar būt tik skaisti kā šī diena un jau otro reizi šī ceļojuma laikā mani pārņēmis ir vadātājs, kurš liek aizbraukt garām mūsu krustojumam un nobraukt vēl kādus 30 km Latvijas virzienā. Atceros tieši, ka šurp braucot kā reizi jokojām, ka varētu uzreiz pa taisno uz Latviju braukt vienīgi mantas palikušas mājiņā (tas, protams, ir kā joks un ceru neviens to neuztvers pārāk sāpīgi). Te nu negribot sanāca šo plānu realizēt par veseliem 30 km. Labi, ka sapratām kļūmi un apstājāmies, jo izrādījās, ka rezerves riteņa skrūves ir kļuvušas tik vaļīgas, ka tās var atgriezt ar roku. Vēl pāris km un ritenis būtu uzsācis savu sprintu prom no auto. Skrūves pievelku kārtīgi un apgriežamies lai dotos atpakaļ.

Mēs nokavējām tikai 1h no sarunātā satikšanās laika. Vēl ieskrienam suvenīru veikaliņā un esam gatavi atgriezties mājiņā.

Vārti uz/no polārā loka. Braucot cauri busiņam pat uz mirkli pazuda elektrība.

Nesteidzoties paēdam, sakravājam mantas, sakārtojam un satīram visu, lai bez stresa varētu doties ceļā. Izbraukšanas laiks ir pulksten 8:00 un šoreiz nekavējam. Pa ceļam vēl plānota viena apstāšanās vieta – Salaveča rezidence.

Lai arī pats Salatēvs jau sen devies pie miera vai vismaz skatās kādu TV pārraidi, tad attiecīgo kompleksu nākas apskatīt no ārpuses. Izmetam nelielu loku, uztaisam dažas bildītes un esam gatavi doties ceļā. Gandrīz pazaudējam Laumu, kura, kā izrādās, bija aizgājusi līdz kompleksā esošam skatu tornim. Tomēr visi laimīgi sakāpuši busiņā braucam tālāk. Pulkstenis jau tuvojas pusnaktij un tas nozīmē, ka drīz sākas mūsu ceļojuma noslēdzošā diena. Polārais loks jau kādu gabalu aiz muguras un zinu, ka atmiņu raisītās sajūtas par tur pavadīto laiku mani pārņems tikai atgriežoties mājās.