Aiz polārā loka 2010 – 8. diena

Astotā diena – Latvijā līst

Daudz laimes dzimšanas dienā, Lauma!

 

Jau pirms izbraukšanas pārdomājot kilometru skaitu līdz Helsinkiem, pārņem neliels nemiers, jo 950 km ir daudz, pie tam šurp braucot nelielu diskomfortu busiņā radīja gandrīz -30 grādu lielais sals. Par aizsalstošiem logiem biju kļūdījies, jo atstājot mūsu nedēļas mājvietu, varēja just, ka dodamies dienvidu virzienā un termometra stabiņš auga līdz ar katru nobraukto kilometru. Tomēr drīz vien pēc Rovaniemi mūsu braucienu, maigi izsakoties, interesantāku padarīja … sniegs. Par puteni to būtu grūti nosaukt, tādi vidēji nokrišņi – vietām vairāk, vietām mazāk. Pie Somijas ceļu apstākļiem jāpierod – sāli viņi neizmanto un tas nozīmē, ka asfalts vienmēr ir sauss. Tad nu krītošais sniegs aiz priekšā braucošajiem auto rada pamatīgas sniega vērpetes. Varbūt kāds man aģitēs, ka visiem jābrauc ar vienādu ātrumu, nav ko apdzīt, nevajag jau tēlot varoni pie stūres, bet tomēr satiksmē dažas mašīnas brauc ātrāk, dažas lēnāk. Un tās lēnāk braucošās parasti ir smagie automobiļi. Tad nu nonākot kādam no tiem aizmugurē pat 50 m attālumā praktiski nav iespējams tumsā saskatīt priekšā braucošā auto gabarītlukturus. Busiņu apņem bieza miglu un visi sadevušies rokās (šo es piedomāju pats) cer, kaut ātrāk tas viss beigtos. Uz līkumotiem ceļiem apdzīšana jau tā ir apgrūtināta, bet te vēl kāds nepārtraukti kā ar lāpstu ber sniegu uz priekšējā stikla.

Atpūtas brīdis uz prāmja

Tā turpinām braukt līdz pat pašiem Helsinkiem, kur uz lielajām maģistrālēm jau tiek dota iespēja apdzīt pa blakus joslu. Jāteic gan ka šī josla ir segta ar nelielu sniega kārtu un brauciens pa to ir visai mīksts. Tā nu drīz nonākam galā, vēl brītiņš un sagaidām prāmi. Somi tiešām ir laipni – viņiem pat neinteresēja slēpju kaste uz mūsu busiņa jumta, kaut arī pārsniedzām atļauto augstumu un tīri teorētiski būtu nepieciešama cita biļete vai kastes noņemšana. Mums vienkārši tika ierādīta cita rinda un uz prāmja uzbraucām kopā ar smagajām automašīnām. Divas ar pusi stundas pavadījām sēžot prāmja pakaļgalā uz krēslu rindas pie loga. Šoreiz uz prāmja bija visnotaļ daudz cilvēku un burziņš sanāca tāds nopietns. Pie blakus galdiņa bija apmeties kāds pulciņš somu pensionāru, kuru jautrība pieņēmās spēkā ar katru izdzerto alus malku. Beigās jau daudz netrūka lai sāktos danči, tomēr viņi šķiet noturējās.

No tallinas izbraucām samērā ātri, jo bija brīvdiena un satiksme netraucēja. Tā pat bez īpašām emocijām tika šķērsota visa Igaunija un visiem bija prātā tikai viena doma – Hesburger. Ainažus sasniedzām pievakarē. Pēc brauciena visu dalībnieku nelielas fotosesijas devāmies iekšā. Laumai šodien kā reizi bija dzimšanas diena un līdz ar to bija iemesls to nosvinēt. Sagatavojām improvizētu torti no saldējumiem. Daudz laimes! Pēc tam katrs varēja sev nopirkt kāroto burgeri vai ko citu un bijām gatavi veikt pēdējos kilometrus līdz Rīgai. Jau Igaunijā laiciņš mūs nepriecēja, bet iebraucot Latvijā drīz vien sāka arī līt. Vai tas būtu pavasaris?

Daudz laimes dzimšanas dienā, Lauma!

Visvairāk no šī brauciena man atmiņā paliks tā atmosfēra, ko radīja ceļojuma dalībnieki. Katra diena pagāja ļoti patīkamā gaisotnē un tas deva iespēju aizmirsties. Jaunu cilvēku iepazīšana vienmēr sagādā lielākus vai mazākus pārsteigumus, tomēr jācer, ka šajā braucienā tie visiem bija pozitīvi. Kaut arī esmu noskaņojies uz ziemas beigām, tomēr nevaru sagaidīt nākamo braucienu uz Lapzemi…

Ieputināti velosipēdi Helsinkos