Skip to content

Aiz polārā loka 2010 – 6. diena

marts 7, 2010
Sestā diena – no Luosto uz Pyha
Atkal saulīte. Rīts iesākās ar nelielu dušu un kopīgām brokastīm. Diena paredzēta īpaša, jo priekšā samērā garš slēpojums no Luosto līdz mūsu mājvietai Pyha ciemā. Kopējais distances garums ir ap 30 km un vienīgās bažas ir par to vai slēpes šodien slīdēs. Aiz loga nedaudz zem -22.
Kamēr ģērbjamies un visādi citādi gatavojamies braucienam, Jānis konstatē faktu, ka busiņš mums sagādājis vēl vienu pārsteigumu. Šoreiz tas ir priekšējais ritenis, kurš ir nolaidis gaisu. Cerībās, ka ar rezerves riteni viss ir kārtībā, Jānis un Aigars veic ātru riteņa nomaiņu. Par laimi ar rezerves riteni viss ir kārtībā un īstās riepas remontu atstājam uz rītdienu. Galīgi nav vēlmes izjaukt plānoto slēpojumu pie tam, ja šī ir vienīgā diena, kurā to pilnvērtīgi vēl varētu veikt un laiks ir tam kā radīts. Sapakojamies busiņā un esam gatavi startam. Mums aizbraucot mājās vēl paliek Andis ar Alisi, kuriem šodien ir nedaudz atšķirīgi plāni (ļoti iespējams par to jāpateicas nekvalitatīvajam slēpju zābakam, kurš pārlūza jau pirmajā nopietnajā slēpošanas reizē). Tā pat Jānim plānos ietilpst izmēģināt braucienu ar sniega motociklu.

Kopbilde pirms 30 km distances uzsākšanas

Pēc neliela laiciņa sasniedzam Luosto kalana pakāji. Autostāvvietā valda samērā liels un auksts vējš, tāpēc ilgi čammāties neviens nevēlas – ātri izkraujam slēpes, uz trases uztaisam kopīgu foto un bez garas vilcināšanās dodamies distancē. Galvenais ātrāk nokļūt mežā – aizvējā.
Šeit slēpojot rodas sirreāla sajūta. Šķiet esmu nokļuvis vietā, kas nepazīst ne zaļu zāli, ne tekošus ūdens strautus, ne ziedu smaržu. Tā vietā šeit ir bezgala daudz sniega skulptūrām līdzīgu tēlu, kas rāmi sildās pavasarīgajā saulītē. Visapkārt ir viss ir balts un siltu sajūtu rada biezās kupenas, kas kā dūnu sega klāj koku zarus. Brīžiem pat šķiet, ka sniegs šeit nevis snieg, bet aug līdz ar kokiem, ka paši koki ir no ledus un sniega. Priecājoties par nepierasto dabas ainavu, drīz vien jau esam sasnieguši pirmo kafejnīcu, kur mūs gaida karsta sula un neliels atpūtas brīdis.
Drīz vien dodamies tālāk, jo priekšā vēl nieka 25 km. Ak jā, līdz jau minētajai atpūtas bāzei bija jāslēpo kalnā un tas nozīmēja tikai vienu – priekšā mūs gaida nobrauciens. Varētu teikt pat vairāki, ne īpaši stāvi nobraucieni, kas ieveda mūs biezākā mežā. Šeit trase vairāk līdzinās amerikāņu kalniņiem – augšā, lejā, augšā … Pēc tam atkal neliels kāpums pa serpentīnu un sasniedzam kārtējās krustceles, kur sagaidām pārējos. Kopīgi nosakām mūsu maršruta virzienu un dodamies tālāk. Nākamie padsmit kilometri mūs izved no pasaku meža samērā horizontālā trases posmā. Te slēpošana ieiet savā ritmā un tikai pēc vairākiem kilometriem saprotu cik daudz jau esam noslēpojuši – kaut kur tālumā, pāri līdzenumiem un koku galotnēm vīd Luosto kalna virsotne.

Pa ceļam no Luosto uz Pyha

Vēl pēc dažiem kilometriem nonākam briežu fermā. Tur ir kafejnīca, kurā arī uz laiciņu nobāzējamies. Karsta sula komplektā ar melleņu pīrāgu ir patīkama pārmaiņa pēc smagā darba, kaut priekšā vēl 10 km. Lelde un Aigars nomēģina briežu gaļas zupu. Vēl sadalam šokolādi un esam jau gatavi doties tālāk. No siltām telpām iziet ārā aukstumā nav pārāk patīkami, taču sākot kustēties viss atkal ir ok.

Ledus koks

Tālāk maršruts mūs ved jau pa iepazīto ezera trasi ar lielo kalnu noslēguma posmā. Pirms paša kalna, kad atlikuši kādi 5 km līdz mājām, Aiga, Lauma un es pasēžam kārtējā kafejnīcā pie karstas sulas krūzes un sagaidot pārējos dodamies tālāk. Slēpojot savā ritmā nedaudz atraujos no pārējiem un nolemju savu iegūto handikapu izmantot, lai uzkāptu kalna virsotnē, kur slēpošanas trase neved. Drīz vien saprotu ka ar slēpēm kājās tālāk netikšu un brienu tā pat. Vietām nākas iegrimt vismaz līdz celim, bet tas nespēj dzēst manu entuziasmu. Pēc simts metriem saprotu, ka līdz pašai virsotnei netikšu nepiemēroto apavu dēļ (šeit būtu jākāpj ar tenisa raketēm pie kājām) un apstājos uz nedaudz zemāka paugura virsotnes pakājē. No šejienes skats ir tiešām lielisks un kā vēlāk atklāju paugurs ir liels akmens uz kura tad var arī mierīgi nostāties neuztraucoties par iegrimšanu līdz viduklim. Pāris bildes un saprotu, ka te ir pārāk auksts, pie tam vēl priekšā garš nobrauciens. Ātri noskrienu lejā, uzkāpju uz slēpēm un lai atkal uzsiltu aktīvi slēpoju uz priekšu. Drīz vien sasniedzu stāvo nogāzi un traucos lejup. Situāciju apgrūtina tas, ka saule jau norietējusi un sniegā zūd ēnas, kas visu padara plakanu. Interesanti, jo īsti nespēj saprast vai priekšā negaida kāds pārsteigums. Tomēr uzticoties Somijas trašu kvalitātei, drīz vien nonāku lejā. Vēl kāds kilometrs jāpaslēpo un esmu jau zināmajā sākumpunktā. Ātrā solī sasniedzu mājiņu, kur visi jau darbojas – gatavo ēst, skatās TV u.c. Vēl četru minūšu vingrinājums, duša un esmu gatavs vakariņām.
Diena aizvadīta neaizmirstami labi. Tā pat aprunājamies ar Jāni par izbraucienu ar sniega moci. Alise un Andis pa dienu cepuši desiņas un pastaigājušies. Pats galvenais šajā pasākumā man šķiet tas miers ar kādu visi notikumi šeit risinās. Pirts kā vienmēr patīkami noslēdz dienu un gādā ciešu miegu.

Advertisements
No comments yet

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: