Aiz polārā loka 2010 – 1. diena

Kā jau solīts no šodienas publicēsim mūsu ceļojuma īsu apskatu par katru Lapzemē pavadīto dienu. Lai neizplūstu garās ievadrunās aicināšu arī Jūs izteikt savas pārdomas un viedokli. Patīkamu lasīšanu tuvākajās 8 dienās!

—

Pirmā diena – Dodamies ceļā

Nozvana modinātājs un es zinu, ka pulkstenis rāda trīs apaļas nulles. Tas nozīmē, ka ir pusnakts un laiks celties. Viss ceļojumam šķiet ir sakārtots, bet kā vienmēr vēl ir nemiers par to vai nav kaut kas aizmirsts. Duša un kafijas krūze ļauj pilnībā pamosties. Vēl pēdējo reizi izeju cauri sarakstam ar līdzi ņemamajām lietām, atceroties neseno somu satura pārskatīšanu busiņa bagāžas nodalījuma mazo izmēru dēļ. Mierinu sevi ar domu: “Ja kaut ko tomēr būšu aizmirsis, tad tas nebūs tik svarīgs, lai bez tā nevarētu iztikt.”

Ap pulksten vieniem esmu pie Anda un Alises. Tur gan rodas aizķeršanās, jo busam ar aizmugures piedziņu ir manāmas grūtības pārvietoties no sniega nenotīrītos ceļos. Kamēr rokamies ārā no kupenām, busā tiek iekrautas atlikušās mantas un ar lāpstas un saujas pelnu palīdzību drīz vien esam gatavi doties Rīgas virzienā.

Pēc diviem esam Rīgā, kur savācam pārējos Lapzemes iekarotājus – Aigu, Jāni, Klintu, Leldi, Aigaru un Laumu. Visas līdzi ņemamās mantas kā par brīnumu satilpst busiņā un esam gatavi doties ceļā. Laiks gan nav mūsu sabiedrotais, jo pulkstenis jau rāda pus četri, bet astoņos jau atiet prāmis no Tallinas. Ar nelielu optimisma devu pabraucam garām Via Baltica krustojumam, zaudējot vēl kādas divdesmit minūtes. Cerams, ka priekšā negaida citi nepatīkami pārsteigumi.

—

Skats no prāmja uz Helsinku panorāmu ar vienu no neskaitāmajām Somijas salām

Sākumā mūs  Igaunijā sagaida slideni ceļi, bet pēc tam arī brāzmains vējš. Busiņam ar slēpju kasti uz jumta tas rada papildu slodzi, bet uzlabojoties ceļa apstākļiem, braukšana kļūst raitāka. Tallinas ostu sasniedzam precīzi pus astoņos. Un šķiet šī precizitāte nāca tikai par labu, jo neatbilstošā transportlīdzekļa augstuma dēļ mums nav jāskrūvē nost jumta bagāžas kaste. Mēs vienkārši esam rindas beigās un tiekam ielaisti līdzās smagajām automašīnām. Pavisam drīz atstājam Tallinas ostu un pēc divām ar pusi stundām pietauvojamies Helsinkos.

—

Ilgi nekavējoties dodamies tālāk, jo priekšā vēl 950 km garš ceļš. Šķiet kopā ar mums uz Somiju ir pārcēlies arī brāzmainais vējš, kas nerimstas arī turpmākos 600 km. Vēl braukšanu nedaudz apgrūtina busiņa riepu stāvoklis. Priekšējie riteņi lēnām, bet neatlaidīgi zaudē spiedienu un ik pa laikam nākas tos  piepumpēt. To gan apgrūtina fakts, ka Somijas benzīntankos reti kur ir sakarīgi kompresori. Par laimi problēma nav tik liela un ar pāris pumpēšanas reizēm visam ceļam pilnībā pietiek.

Mūsu mājiņas termometra rādījums ierašanās brīdī.

Šķiet pilnībā attaisnojās teiciens “Jo tuvāk uz ziemeļiem, jo aukstāks”. Pārkāpjot polārā loka slieksnim temperatūra jau ir nokritusi zem -25 grādu atzīmei un pus divpadsmitos sasniedzot galamērķi termometrs rāda jau biedējošus -28 grādus. Ar nelielu aizķeršanos atrodam arī mūsu mitekli. Tā ir jauka koka mājiņa, ar mājīgi iekārtotu interjeru un pirti, kā neatņemamu tās sastāvdaļu. Ievākšanās notiek ļoti operatīvi, jo mantu pārnešana no busiņa ir pietiekami strauja salstošo pirkstu dēļ. Kā vēlāk izrādās, šī ir ceļojuma visaukstākā nakts, jo temperatūra noslīd zem -35 grādu atzīmei. Visi dodamies pie miera, jo ar optimismu raugāmies rītdienas virzienā, kad beidzot būs iespēja kāpt uz slēpēm un sākt baudīt Lapzemes slēpošanas priekus.

Skats caur busiņa logu dodoties aizvien tālāk uz Ziemeļiem