Aiz polārā loka 2010 – 4. diena

Ceturtā diena – Apkārt ezeram

Šo rītu atkal pārmaiņus mūs sagaidīja saule. Jau uzreiz bija skaidrs, ka diena būs lieliska, jo priekšā 20km slēpojums apkārt ezeram. Brokastis noteikti ir svarīgākā ēdienreize, jo tās ir būtisks pamats aktīvai dienai. Vēl daža laba jautrība un smaidu šķiet sejā nekas vairs nespēs izdzēst. Pat atkal darboties negribošais busiņš neietekmē optimismu, jo blakus mūsu mājiņai darbojas atsaucīgs namdaru kolektīvs, kas ātri atrod virvi un, izmantojot savu darba busiņu, ievelk mūsējo. Termometrs rāda -22 grādus un visi ir gatavi doties ceļā.

No kreisās: Lauma, Andis un Aiga

Trasēs slēpes šķiet slīd pat labāk nekā vakar. Tas droši vien tādēļ, ka nav vairs svaigā sniega kārta un mēs esam pirmie, kas atstāj savas pēdas retreka sagatavotajā trasē. Pirmie 8km ved pa jau vakar “iebraukāto” trasi. Tie paiet ātri un neliela pauzīte ir pie kafejnīcas, kurā ieskrienam padzerties ūdeni. Ir grūti aprakstīt kā es jūtos šēit slēpojot . Neaizmirstamas sajūtas izraisa Lapzemes daba, kas šķiet ir līdzīga Latvijai, tomēr ir tik atšķirīga no jau ierastās. Iespējams tas pateicoties šur tur ainavā vīdošajiem kalniem, bet galvenokārt sirreālajām sajūtām, ko raisa ar biezu sniega kārtu klātajiem kokiem. Lai arī bieži redzamas zem sniega smaguma salīkušas eglītes vai kāda priede ar milzīgu sniega kupenu tās galotnē, tomēr tas rada siltuma sajūtu – it kā kāds par šo vietu rūpējas un apsedz to ar biezu, siltu segu. Tam visam papildus slēpošanas fiziskā slodzīte, kas rezultātā rada patīkamu nogurumu un labi padarīta darba sajūtu. Ik pa laikam gribas apstāties un pabaudīt kādu līdzenuma ainavu, aizsalušu strautu vai apsniguša koka figūras, kas atgādina jau redzētus tēlus.

Kopējs foto satiekoties visiem distanču slēpotājiem

Tā priecājoties drīz vien esam noslēpojuši 15 km un sasniedzam nelielu apdzīvotu vietu, kur satiekam Klintu, Leldi un Aigaru. Šeit mūs sagaida nelielas izklaides bez slēpēm – sniega labirints, sniega kalns, kurā iespējams ielīst pa speciāli izveidotiem tuneļiem. Lai arī sākumā nevaru saprast vai esmu neesmu par platu un neiesprūdīšu šaurajos tuneļos, tomēr nolemju riskēt un ar labu atspērienu ieslīdu pašā kalna centrā. Neko daudz gan no šīs izpriecas neiegūstu, vien apziņu, ka virs manis ir vēl kādi 5m bieza sniega kārta. Tā pat šajā vietā notiek kopēja īsa foto sesija un pēc brītiņa esam gatavi atkal doties kur nu kurais. Man, Andim, Aigai un Laumai priekšā kāpiens kalnā un norbrauciens distances beigās, otrai grupiņai – 15 km slēpojums. Grūti spriest cik raiti mums ies, bet pieņemu, ka nonāksim galā nedaudz ātrāk.

Nedaudz viļos, kad saprotu, ka šajā vietā tālāk turpinās tikai taciņai līdzīga trase, kura nemaz nav piemērota slidsolim. Manas slēpes nepavisam nav piemērotas šiem apstākļiem, jo tik pat labi kā uz priekšu, tās slīd arī atpakaļ. Vairāk sanāk darboties ar rokām, kas arī protams nav slikti treniņa nolūkos. Drīz tiekam arī līdz kalna pakājei, kur tālāk jākāpj skujiņā, jo ir pārāk stāvs un, kā jau minēju, trases šeit vairs nav. Kāpšana gan norit diezgan raiti un pēc ne pārāk ilga laika ar nelielām foto pauzītēm jau sasniedzam “trases” augstāko punktu. Kāpiens cauri blīvi piesnigušajam mežam vainagojas ar skaistu ainavu ar ezeru, plašajiem mežiem un šur tur it kā nejauši veidotajiem kalnu pauguriem. Te ir tik mierīgs un kluss, šķiet laiks ir apstājies. Vienīgi saulriets rada siltu krāsu spēli ar sniegotajiem tēliem. Šeit arī sasildāmies ar pāris krūzītēm tējas un esam gatavi garajam nobraucienam.

Ainava ar ezeru, kas paveras no kalna

Ir patīkami slēpot pa līdzenu trasi, ja slīd slēpes, bet vēl patīkamāk ir slīdēt lejup pa kalnu. Te gan vairāk jāuzmanās kā ar slaloma slēpēm, jo distancenes ir ievērojami šaurākas un garākas, kas būtiski apgrūtina manevrēšanu. Tā pat noteikti jāpievērš uzmanība cepurei, jo pastāv risks, ka sāks salt ausis lielajā vējā, kas rodas traucoties lejup. Varbūt ir labāk, ka prieks nav pārāk garš un nobrauciens nepaspēj apnikt, kad jau esam lejā. Vēl pusotrs kilometrs un esam distances sākumpunktā. Tālāk ceļš ved uz mūsu mājīgo mītni pie ezera. Kā jau biju paredzējis, otra grupiņa ierodas nedaudz vēlāk un tā pat no kalna atgriežas arī Jānis. Šodien uz kalna ir bijis pat ļoti labs laiks un slēpošana ir izdevusies tā pat kā mums distanču trasēs.

Labu apetīti!

Šo laikam var nosaukt par īpašu vakaru, jo pateicoties vīriešu dienai un varbūt arī nedaudz manai vārdadienai kopīgi sarūpējām sev gardas uzkodas vakaram – ābolmaizītes. Atmiņas no pagājušā gada neliek vilties un tās sanāk nudien gardas. Ja godīgi, šķiet varētu ēst tādas katru dienu un daudz. Pirts kā vienmēr sasilda un palīdz atpūsties nodarbinātajiem muskuļiem. Kūstošais sniegs uz sakarsušās ādās rada patīkamu veldzi un atslābinājumu. Šodien gulēt jāiet laicīgāk, jo kāds pieteicās plkst. 5:00 (jā, no rīta, tik agri) skatīties hokeju Latvija pret Čehiju.

No kreisās: Lauma, Andis un Aiga

Neliels nobrauciens vienā no trases posmiem

Meži vietām “izzūd” un paveras šāds skats

Apmaldīties nav iespējams un zini cik km vēl priekšā

Papriecājamies par skaisto ainavu ar sasalušu strautu

Kopējs foto satiekoties visiem distanču slēpotājiem

Ainava ar ezeru, kas paveras no kalna

Labu apetīti!