Aiz polārā loka 2010 – 3. diena

Trešā diena – Uz slēpēm

Rīts iesākās laicīgi. Nesteidzīgās brokastis un jautras sarunas deva pārliecību veiksmīgas dienas sākumam. Šodienas plāns bija daudz maz skaidrs – Jānis dodas uz kalna, mēs pārējie – distanču trasēs. Priekšā 15km slēpojums un neliels satraukums vai tiešām viss ies kā plānots. Aiz loga diena ir apmākusies, snieg sniegs un patīkami redzēt, ka temperatūra ir pacēlusies līdz -18 grādiem. Tas šķiet nācis arī par labu busiņa, kurš kaut negribīgi tomēr sāk darboties.

Īsi pirms šķiršanās izveidojām draudzības apli, kas deva spēkus visā turpmākajā distancē.

Pa ceļam uz kalnu, Jānis visus aizgādā līdz distanču trasei un ilgi nekavējoties slēpojums var sākties. Kaut arī temperatūra ir salīdzinoši tuvu maniem mērķa -15 grādiem, kad slēpēm vajadzētu slīdēt, tomēr trasi klāj neliela svaiga sniega kārtiņa, kas tomēr rada nelielu pretestību. To gan uzreiz nemana, jo salīdzinot ar vakardienu beidzot ir iespējams normāli slēpot slidsolī. Pēc pieciem kilometriem visa astoņu cilvēku grupiņa atkal apvienojamies, jo krustcelēs paredzēts šķirties – vieni slēpo lielāku, citi mazāku distanci. Izveidojot maģisku slēpju apli apmaināmies ar pozitīviem novēlējumiem un pēc ātras komandas “braucam” esam jau atkal trasē.

Trase pa kuru slēpojam man un Andim ir zināma jau no pagājušā gada tomēr arī zinot, kas priekšā sagaida, nerodas garlaicības sajūta. Noslēpojuši kādus 7 km sasniedzam vienu no gar trasēm ik pa laikam sastopamos atpūtas namiņus, kur iespējams iekurt uguni (malka jau ir sagatavota), pagatavot maltīti vai vienkārši atpūsties. Nav problēmu arī kādam vēlam slēpotājam tur pārlaist nakti. Šeit viss ir paredzēts atpūtnieku labsajūtai. Te aptveram, ka līdzi nav paņemts nekas dzerams un tuvākā kafejnīca ir kādu 8km uz priekšu. Zinot somu laipnību, Andis uzjautā kādai tur pat satiktai sievietei vai viņa nezin kādu tuvu vietu, kur varētu dabūt ko dzeramu – ūdeni, tēju, jebko citu. Mums par lielu pārsteigumu viņa atbild ar pretjautājumu, vai mēs dzeršot karstu sulu. Priecīgi atbildam, ka protams un pēc neliela laiciņa somiete atgriežas ar palielu termosu, sīrupa pudeli un četrām glāzītēm. Dzēriens tiek sapildīts un patiešām smaržo labi, bet te sākas stāsta interesantākā daļa. Tā kā jokojot, kā nē mūsu labdaris saka, ka vēlas saņemt astoņus (!) eiro par šo prieku. Sākumā domājam, ka tas ir joks un piedāvājam Snicker šokolādi. Tomēr pēc kategoriskā atteikuma un atkārtota naudas pieprasījuma saprotam, ka viņa domā to nopietni. Negribīgi iedodam viņai 5 eiro, kurus viņa sašutumā paņem un neko nesakot ātri aiziet. Še Tev neierobežotā somu laipnība! Ir arī izņēmumi, bet par laimi tādu ir maz. Tas gan nespēj ietekmēt mūsu pozitīvo noskaņojumu un izdzēruši savas glāzītes dodamies tālāk ceļā, jo priekšā vairāk kā puse distances.

Kopīga bilde īsi pirms karstās sulas.

Kilometri dilst lēnām, bet neatlaidīgi un lielu prieku sagādā nepārtraukti mainīgā ainava gar trasi. No sniegpilniem mežiem drīz nonākam līdzenumos, trases taisnākos nomaina līkumoti posmi, kas vijas cauri mežiem. Daži kāpumi un tik gaidītie nobraucieni. Drīz vien sasniedzam jau minēto kafejnīcu, kur uzkavējamies kādu brīdi pie tējas krūzes. Sākumā pat īpaši negribas atstāt siltās telpas, bet līdz mājām palikuši vairs kādi 4 km. Vēl brīdis un esam mājiņā, kur mūs sagaida ne tikai pārējie slēpotāji, bet arī siltas pusdienas.

Drīz jau pienāk vakars un nelielas pastaigas nolūkos dodamies uz tuvējo ezeru. Sniega kurā izvārtīties un kopīgi dauzīties ir papilnam. Ja neiegrimsti tajā līdz viduklim, tad Tev ir paveicies. Pēc jautrās pastaigas mājiņā sagaida kopīgais četru minūšu vingrinājums, vakariņas un pirtiņa. Tiešām patīkama idille, kas liek aizmirsties. Lieliski, ka šeit vēl būs iespēja pavadīt tik daudz laika.

Kaut kur meža trasē.

P.S. Visiem tomēr šī diena nebija tik veiksmīga. Alisei mājupceļa laikā pārlūza slēpošanas zābaks. “Ražots Ķīnā” apliecina savu statusu arī šajā gadījumā. Tas gan nedzēš optimismu un risinājumu mēs noteikti atradīsim.

Vakars uz ezera vistiešākajā nozīmē.